Krievu—čukču karš

Krievu—čukču kari bija militārs konflikts starp Krievijas karaspēku (kopā ar sabiedroto jakutu un korjaku atsevišķām vienībām) un čukču ciltīm Krievijas Tālo Austrumu kolonizēšanas periodā 17.—18. gadsimtā.

Čukču (Czuktzi) zeme 1773. gada kartē.

. . . Krievu—čukču karš . . .

Luisa Horisa (Louis Choris) čukču ģimenes glezna (1816)

Pirmās ziņas par čukčiem attiecas uz 1641. gadu sakarā ar Kolimas apvidū notikušo uzbrukumu krievu jasaka (zvērādās maksājams nodoklis) ievācējiem. Jādomā, ka tā bija agresija no čukču puses, jo krievi tolaik vēl līdz Čukotkai nebija nonākuši un par čukčiem nezināja.

Čukotkā krievi (kazaki atamana Semjona Dežņova vadībā) nonāca 1648. gadā. 1649. gadā Dežņovs Anadiras upes augštecē nodibināja ziemošanas vietu, kuras vietā 1652. gadā uzbūvēja Anadiras fortu (Анадырский острог).

Čukči un krievi nespēja nodibināt mierīgas kaimiņattiecības un to tikšanās reti beidzās bez konfliktiem. Vairākkārt neveiksmīgi tika mēģināts piespiest čukčus maksāt jasaku. No galējo ziemeļu tautām krieviem čukči izrādīja visniknāko pretestību.

Šajā laikā (17. gadsimta vidū) čukči bija vietējā mēroga ekspansionisti un bieži karoja pret kaimiņu tautām. Visai augsti attīstītā metalurģija tiem ļāva izgatavot tērauda zobenus, bruņukreklus, bultu un šķēpu uzgaļus, kas ļāva militāri dominēt apkārtējo nomadu tautu vidū. Čukču nežēlība noveda pie tā, ka korjaki, itelmeņi un jukagiri labprāt pieņēma Krievijas impērijas pavalstniecību un piedalījās krievu karagājienos pret čukčiem. Eskimosi savukārt centās iebiedēt čukčus ar nežēlību: gūstekņus nogalināja, tiem caururbjot galvaskausus.

1727. gadā pēc jakutu kazaku atamana Afanasija Šestakova iniciatīvas Krievijas Impērijas senāts apstiprināja “viedokli”, ka visas Sibīrijas jaunatklātās tautas jāpakļauj Krievijas pavalstniecībā un jāliek tām maksāt jasaku. Lai to nodrošinātu, uz Čukotku tika nosūtīta 400 vīru no zaldātiem un kazakiem sastāvoša ekspedīcija, par kuras bāzi izvēlējās Anadiras fortu. Par ekspedīcijas vadītāju nozīmēja Šestakovu, bet par militāro komandieri Toboļskasdragūnu pulka kapteini Dmitriju Pavlucki.

1729. gadā, sadalot ekspedīciju divās daļās un, papildinot abas ar jakutiem un korjakiem, Šestakovs un Pavluckis sāka Čukotkas pakļaušanu. Jāatzīmē, ka senāts bija lēmis aborigēnus Krievijas pavalstniecībai pievērst “ar pierunāšanu un brīvprātīgi”, tomēr Šestakovs un Pavluckis ne vienmēr aprobežojās ar pārrunām, kā arī aborigēni ne vienmēr gribēja vest sarunas. Šai ekspedīcijai bija tīri soda ekspedīcijas raksturs. Sevišķi ar nežēlību izcēlās Pavlucka vienība, kas, spriežot pēc viņa paša ziņojumiem 1731. gadā, nopostīja iezemiešu mītnes, pašus iezemiešus nogalinot vai padzenot. Atzīmēti gadījumi, kad veselas čukču ģimenes izdarīja pašnāvību, jo negribēja mirt no svešzemnieku rokas. Iekarotāji grāva iezemiešu uzticību arī ar savu nodevīgumu. Sotņiks Šipicins uzaicināja uz pārrunām 12 čukču vecajos un visus nogalināja. Pēc tāda veida rīcības čukču uzticība krieviem tika galīgi sagrauta uz ilgiem gadiem.

1730. gada martā čukči sagrāva Šestakova vienību, nogalinot pašu komandieri. Pavlucka vienībai nācās izcīnīt trīs vērienīgas kaujas, kurās abas puses cieta lielus zaudējumus. Priekš galējo ziemeļu apdzīvotības blīvuma mērogiem tās bija milzīgas kaujas.

Pēc zaudējuma Pavluckim čukči atteicās no atklātām kaujām ar krieviem, pārejot uz partizānu kara taktiku, vienlaicīgi turpinot karot ar Krievijas pavalstniecībā pārgājušajiem korjakiem un jukagiriem.

Uzzinājis par karu, Krievijas senāts 1742. gadā izdeva ukazu par nepakļāvīgo čukču iznīcināšanu. Padevušos čukčus bija paredzēts pārcelt no viņu patstāvīgajām mītnes vietām uz Jakutijas dažādiem rajoniem. 1744.-1746. gados majora pakāpi ieguvušais Pavluckis ar 400 līdz 650 vīru lielu zaltātu, kazaku, jukagiru un korjaku vienību veica trīs ekspedīcijas uz Čukču pussalu. 1747. gada martā netālu no Anadiras čukči sagrāva Pavlucka vienību. Krievu pusē krita pats Pavluckis, 40 kazaku un 11 korjaki. Čukčiem izdevās sagrābt arī Anadiras garnizona ziemeļbriežu ganāmpulku, ieročus, munīciju un Pavlucka vienības aprīkojumu, tai skaitā vienu lielgabalu un vienības karogu. Šī sagrāve atstāja satriecošu iespaidu uz senātu un Sibīrijas prikazs steidzami lika nosūtīt uz Anadiru papildus karaspēku.

1730.-1750. gados Čukotkā un Kamčatkā notika nepārtrauktas militāras sadursmes, kurās vairākkārti tika ieņemti krievu un iezemiešu forti. Čukču militāro panākumu iespaidā korjaki un jukagiri uz laiku atteicās no Krievijas pavalstniecības un pieslējās čukčiem.

. . . Krievu—čukču karš . . .

This article is issued from web site Wikipedia. The original article may be a bit shortened or modified. Some links may have been modified. The text is licensed under “Creative Commons – Attribution – Sharealike” [1] and some of the text can also be licensed under the terms of the “GNU Free Documentation License” [2]. Additional terms may apply for the media files. By using this site, you agree to our Legal pages . Web links: [1] [2]

. . . Krievu—čukču karš . . .

Previous post Tamarixia radiata
Next post Ēriks Cābels