Jupiters (planēta)

Jupiters ir Saules sistēmas piektā, kā arī lielākā un masīvākā planēta un kopā ar Saturnu, Urānu un Neptūnu tiek klasificēts kā gāzu planēta, kas nozīmē, ka tā iekšējo sastāvu un atmosfēru galvenokārt veido ūdeņradis un hēlijs.[9][10]

Jupiters  

Habla kosmiskā teleskopa attēls ar Jupiteru 2014. gada aprīlī
Orbitālie parametri[1]
EpohaJ2000
Afēlijs 816 520 800 km (5,458104 AU)
Perihēlijs 740 573 600 km (4,950429 AU)
Lielā pusass (rādiuss) 778 547 200 km (5,204267 AU)
Ekscentricitāte 0,048775
Apriņķojuma periods 4331,572 dienas
11,85920 gadi
Sinodiskais periods 398,88 dienas[2]
Vidējais apriņķošanas ātrums 13,07 km/s[2]
Vidējā anomālija 18,818°
Slīpums 1,305°
6,09° (attiecībā pret Saules ekvatoru)
Uzlecošā mezgla garums 100,492°
Pericentra arguments 275,066°
Zināmie pavadoņi 79[3]
Fiziskie parametri
Ekvatoriālais rādiuss 71,492 ± 4 km[4][5]
11,209 no Zemes rādiusa
Polārais rādiuss 66,854 ± 10 km[4][5]
10,517 no Zemes polārā rādiusa
Saspiedums 0,06487 ± 0.00015
Virsmas laukums 6,21796×1010 km²[6][5]
121,9 no Zemes virsmas
Tilpums 1,43128×1015 km³[2][5]
1321,3 no Zemes tilpuma
Masa 1,8986×1027 kg[2]
317.8 no Zemes masas
Vidējais blīvums 1,326 g/cm³[2][5]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 24,79 m/s²[2][5]
2,528 g
Otrais kosmiskais ātrums 59,5 km/s[2][5]
Sideriskais rotācijas periods 9,925 h[7]
Lineārais ātrums uz ekvatora 12,6 km/s
45 300 km/h
Ass slīpums 3,13°[2]
Ziemeļu pola rektascensija 268,057°
17 h 52 min 14 s[4]
Ziemeļu pola deklinācija 64,496°[4]
Albedo 0,343 (saite)
0.52 (ģeom.)[2]
Virsmas temperatūra min vid maks
1 bāra līmenī 165 K[2]
0,1 bārs 112 K[2]
Redzamais spožums no -1,6 līdz -2,94[2]
Leņķiskais diametrs 29,8″ — 50,1″[2]
Papildu parametri Jovian
Atmosfēra[2]
Atmosfēras spiediens 20 200 kPa[8]
Scale height 27 km
Sastāvs
89.8 ± 2.0% ūdeņradis (H2)
10.2 ± 2.0% hēlijs
~0.3% metāns
~0.026% amonjaks
~0.003% ūdeņraža deitērijs (HD)
0.0006% etāns
0.0004% ūdens
Ledus:
amonjaks
ūdens
amonjaka hidrosulfāts(NH4SH)

Raugoties no Zemes, Jupiters kopā ar Mēnesi, Veneru un Marsu ir viens no spožākajiem astronomiskajiem objektiem nakts debesīs, līdz ar to tas viegli ir saskatāms ar neapbruņotu aci.[9] Šī iemesla dēļ par tā eksistenci bija zināms jau senatnē, kā rezultātā tas ir nosaukts seno romiešu mitoloģijas galvenā dieva Jupitera vārdā.[9]

Mūsdienu astronomi un citi speciālisti turpina pētīt Jupiteru un tā pavadoņus gan ar Zemes bāzētajiem un kosmiskajiem teleskopiem, gan arī ar starplanētu zondēm kā, piemēram, Juno misiju, kas tā orbītu sasniedza 2016. gadā. Tāpat Jupitera izpēte tuvākajā nākotnē varētu vēl palielināties, jo daudzi speciālisti norāda, ka pastāv visai liela iespēja, ka uz atsevišķiem tā pavadoņiem, piemēram, Eiropas, varētu pastāvēt samērā liels apakšzemes okeāns, kurā teorētiski būtu iespējams meklēt ārpuszemes dzīvības pazīmes.

. . . Jupiters (planēta) . . .

Jupiters parasti ir ceturtais spožākais objekts pie debesīm (aiz Saules, Mēness un Veneras), lai gan dažkārt Marss var pārspēt Jupiteru spožumā, kas gan notiek tikai opozīcijas laikā.

Aptuvens Zemes izmēru salīdzinājums ar Jupiteru, un tā Lielo sarkano plankumu

Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).

masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks, un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētuSaules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad tā dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolsintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka Jupitera lielā gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta, kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai, gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda spraugaasteroīdu joslā ir radusies, pateicoties pamatā Jupiteram, un pat uzskata, ka Jupiters izraisījis agrīno asteroīdu triecienus iekšējā Saules sistēmā pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu.

Jupitera virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77% ūdeņradi un 20% hēliju, pārējais ir amonjaks un metāns. Dziļāk viela kļūst blīvāka, zināmā mērā līdzinās šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metalizētā ūdeņraža slānis, kas rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs—silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj. MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs—silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigzni un Zemes tipa planētām.

Jupiteram 2018. gadā bija zināmi 79 dabiskie pavadoņi,[3] un atklāto pavadoņu skaits turpina pieaugt. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku.

. . . Jupiters (planēta) . . .

This article is issued from web site Wikipedia. The original article may be a bit shortened or modified. Some links may have been modified. The text is licensed under “Creative Commons – Attribution – Sharealike” [1] and some of the text can also be licensed under the terms of the “GNU Free Documentation License” [2]. Additional terms may apply for the media files. By using this site, you agree to our Legal pages . Web links: [1] [2]

. . . Jupiters (planēta) . . .

Previous post Austrums (mēnešraksts)
Next post Tamarixia radiata